Islāms un valsts varas veidošana

In 1979 Ģenerālis Muhameds Zia ul-Haks, Pakistānas militārais valdnieks, gadā paziņoja, ka Pakistāna kļūs par islāma valsti. Islāma vērtības un normas kalpotu par nacionālās identitātes pamatu, likumu, ekonomika, un sociālās attiecības, un tas iedvesmotu visu politikas veidošanu. In 1980 Mahathirs Muhameds, jaunais Malaizijas premjerministrs, ieviesa līdzīgu plašu plānu, lai valsts politikas veidošanu nostiprinātu islāma vērtībās, un saskaņot savas valsts likumus un ekonomisko praksi ar islāma mācībām. Kāpēc šie valdnieki izvēlējās savām valstīm “islamizācijas” ceļu?? Un kā kādreizējās sekulārās postkoloniālās valstis kļuva par islamizācijas aģentiem un “īstās” islāma valsts priekšvēstnesi?

Malaizija un Pakistāna kopš 1970. gadu beigām līdz 80. gadu sākumam ir gājušas unikālu attīstības ceļu, kas atšķiras no citu trešās pasaules valstu pieredzes.. Šajās divās valstīs reliģiskā identitāte tika integrēta valsts ideoloģijā, lai informētu par attīstības mērķi un procesu ar islāma vērtībām.

Šis pasākums ir arī parādījis ļoti atšķirīgu priekšstatu par attiecībām starp islāmu un politiku musulmaņu sabiedrībās. Malaizijā un Pakistānā, tās ir bijušas valsts institūcijas, nevis islāmistu aktīvisti (tie, kas iestājas par islāma politisko interpretāciju; pazīstami arī kā revivalisti vai fundamentālisti) that have been the guardians of Islam and the defenders of its interests. This suggests a

very different dynamic in the ebbs and flow of Islamic politics—in the least pointing to the importance of the state in the vicissitudes of this phenomenon.

What to make of secular states that turn Islamic? What does such a transformation mean for the state as well as for Islamic politics?

This book grapples with these questions. This is not a comprehensive account of Malaysia’s or Pakistan’s politics, nor does it cover all aspects of Islam’s role in their societies and politics, although the analytical narrative dwells on these issues considerably. This book is rather a social scientific inquiry into the phenomenon of secular postcolonial states becoming agents of Islamization, un plašākā nozīmē, kā kultūra un reliģija kalpo valsts varas un attīstības vajadzībām. Šeit veiktā analīze balstās uz teorētiskām diskusijām

sociālajās zinātnēs par valsts uzvedību un kultūras un reliģijas lomu tajā. Svarīgāks, tā izdara secinājumus no pārbaudāmajām lietām, lai izdarītu plašākus secinājumus, kas interesē disciplīnas.